• Kopš viņi bija atstājuši pilsētu, viņa plīvuru bija nevērīgi nometusi uz pleciem, un Lūcijs ar kvēlošu skatienu it kā gribēja aprīt jauko seju, ko gājiens bija patikami uzbudinājis, un krūtis, kuras tikai viegli bija pārklātas ar tuniku, cēlās un grima. Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāks viņiem pavērās skats, un kad viņi uzkāpa pašā virsotnē, Akte apstājās zem mīklas koka, pie kura atbalstī- ' jusies, atvilka elpu.

—   Mēs esam pie mērķa, — viņa teica. — Kā tev patīk šis skats? Vai tas nav tikpat skaists kā Neapolē?

Nekā neatbildējis, romietis tuvojās. Ar vienu roku viņš pieķērās za­ram, un tai vietā, lai aplūkotu ainavu, viņš skatījās uz jaunavu ar tik karstā mīlā kvēlošu skatienu, ka viņa nosarka un stedz.īgi, lai apslēptu savu nemieru, sāka runāt tālāk. Viņa paskaidroja, kas bija redzams no augstienes, līdz viņš teica:

—   Jā, tava tēvija ir lielu atmiņu zeme, tikai žēl, ka visi viņas bērni nav apveltīti ar līdzīgu uzticību, kā tu, mīļais bērns. Taču nomierinies, ja Grieķija arī nav vairs karaliene ar savu stiprumu, tomēr tā tāda ir ar skaistumu, un šī valdniecība ir reizē patīkamāka un varenāka.

Akte tvēra pēc plīvura, taču Lūcijs saturēja viņas rOķu. Korintiete trīcēja, tomēr neuzdrošinājās atbrīvoties. Kā migla pārklājās pār viņas acīm, un viņai bija jāmeklē atbalsts pie koka.