Bija tā brinišķigā stunda, kad vēl nav nakts, bet vairs nav arī diena. Maigā krēsla klāja apvārsni austrumos un ietina salas un visu Atiku ēnās.
Pretējā pusē Jonijas jūra vēla viļņus kā purpura straumi, kas likās sakusuši kopā ar zeltā sārtotiem mākoņiem, tikai saules atdalīti, kura līdzīgi varenam, sarkani mirdzošam vairogam ar apakšējo pusi ienira straumē.
Tālumā bija neskaidri dzirdams pilsētas troksnis — kā spietojošo bišu dūkšana, bet ielejā un ari augstienē pamazām viss bija norimis.
Tikai šur tur vēl ieskanējās gana dziesma no Kiteronas, vai arī no Saronas golfa vai Krisas līča kļuva sadzirdams kuģinieka sauciens, kas dzina savu kuģiti uz krastu.
Nakts kukaiņi uzsāka savu koncertu, un tūkstoši jāņtārpiņu čirkstināja maigo nakts gaisu. Cilvēki sajutās gluži tāpat kā pēc darba nogurusi daba un cits pēc cita paļāva savus locekļus snaudoņai, un drīz vien viss apkārt palika tik kluss, ka nekas vairs netraucēja šo labdarīgo mieru.
Arī abi jaunie cilvēki, burvīgā noskaņojuma iespaidoti, klusēja, līdz pēkšņi no ostas puses atskanēja savādas skaņas, kuras Aktei lika nodrebēt. Romietis strauji pagrieza galvu un lūkojās uz jūrmalu, kur kā zeltaina čaumala bija redzams viņa kuģis.
instinktīvu baiļu sagrābta, jauna meitene saņēmās, lai bēgtu projām uz pilsētu, bet Lūcijs viņu atturēja vēlreiz, un viņa klusēdama padevās, it kā paklausīdama augstākai varai. Viņa atbalstījās atkal pret koku — nē — uz rokas, ko Lūcijs, viņai to nenojaušot, bija aplicis viņas stāvam.