Un, atmezdama galviņu, pusaizvērtās acis viņa pacēla pret debesīm, viņas lūpas viegli pavērās.
Aizgrābts Lūcijs lūkojās uz jauno stāvu, kas viņam likās skaistāks nekā līdz šim, un lai gan Akte juta, kā viņa degošais skatiens slīdēja pār viņas stāvu, viņa tomēr nevarēja izvairīties - kamēr otrais kliedziens, satricinošāks par pirmo, pārcirta maigo vakara gaisu un atsauca viņu galīgi pie apziņas.
— Bēgsim, Lūcij! — izbijusies viņa iesaucās. — Bēgsim! Kalnos klaiņo kāds plēsīgs zvērs. Mums jābēg projām! Mums vajag tikai šķērsot svēto birzi un sasniegt Veneras templi vai pili! Nāc, Lūcij, nāc!
Viņš smaidīja.
— Vai tiešām Akte baidās, kamēr es esmu kopā ar viņu? O, kā es gribētu tevi apsargāt, cīnīties pret visiem nezvēriem, kurus uzvarēja Tēsējs, Hērakls un Kadmoss!
— Bet ko varēja nozīmēt Šis kliedziens? Tu to zini? — arvien vēl drebēdama, jautāja meitene.
— Droši, — smaidīdams atbildēja romieties, — tā bija tīģera rūkšana.
— Ceis! — iesaucās Akte un iebēga romieša rokās. — Ceis, sargi mūs!
It kā lai apstiprinātu Lūcija vārdus, drausmīgā rūkšana satricināja gaisu trešo reizi, draudošāk nekā iepriekšējā reizē, bet tāpat pavisam tuvu. Lūcijs izgrūda skaņu, kura stipri atgādināja rūkšanu, un gandrīz tai pašā brīdī no krūmiem izlēca varena tīģeriene, bet, nemierīgi uz pakaļkājām mīņādamās, nenoteiktībā apstājās.