Tagad Lūcijs klusi iesvilpās, un zvērs tūlīt izlauzās cauri miršu un oleandru krūmiem un, priecīgi iesaukdamies, steidzās pie romieša. Tas sajuta, kā jaunā korintiete smagi noslīga uz viņa rokas, bez samaņas un pusdzīva no bailēm.
Kad Akte atkal pamodās, viņa ieraudzīja sevi romieša rokās, pie kājām gulēja tīģeriene, galvu ar kvēlojošām acīm glaimojoši glauzdama pie kunga ceļiem.
No šā skata mīlīgais bērns atkal metās sava pielūdzēja rokās, no bailēm un kauna reizē izstiepdama roku pēc jostas, kura bija atraisījusies un dažu soļu attālumā gulēja zālē.
Lūcijs atraisīja no tīģerienes kakla zelta saiti, pie kuras vēl karājās viens ķēdes posms, ko tā bija pārrāvusi, un aplika ar savas jaunās draudzenes slaiko un lokano augumu. Tad viņš piecēlās, pacēla jostu, apsēja to tīģerienei ap kaklu un brīvo galu ielika Aktes greznajos pirkstos.
Arī viņa piecēlās, un abi ceļoja atpakaļ uz pilsētu. Akte ar roku balstījās uz Lūcija pleca, ar otru veda rāmo, padevīgo zvēru, kura priekšā viņa nupat bija sajutusi tādas bailes.
Pie ieejas pilsētā viņiem pretī nāca nūbiešu vergs, kura pienākums bija apsargāt tīģerieni.