Viņš bija tai sekojis, bet pazaudēja no acīm, kad zvērs saoda sava kunga pēdas un uzdrāzās augšā uz pili. Bet romietis šajā stundā jutās pārāk laimīgs, lai varētu būt nežēlīgs, un turklāt viņu taču uzlūkoja Akte, rokas lūdzoši sakrustojusi.

—    Celies, Lībik, — teica Lūcijs, — šoreiz lai tev ir piedots, bet nākotnē labāk apsargā Fēbi. Tu esi vainīgs, ka šī skaistā nimfa tik tikko nenomira no bailēm. Bet tu, mana Ariadne, nodod tīģerieni viņas ap­sargātājam. Veselu pāri es tev iejūgšu zeltītos, ziloņkaulā izgrieztos ratos un tā vedīšu pa zemi, kur tevi uzskatīs par dievieti. Labi, Fēbe, sveiki!

Bet tīģeriene pavisam negribēja no viņa šķirties. Tā palika stāvam Lūcija priekšā, piecēlās uz pakaļkājām, uzlika smagās ķetnas uz pleciem un laizīja ar mēli, rūkdama glaimīgās skaņās.

—   Jā, es zinu, — klusi atbildēja Lūcijs, — tu esi cēls zvērs, un kad mēs atkal būsim Romā, es nometīšu tev barībai skaisto kristīgo verdzeni ar viņas bērniem. Bet tagad ej, Fēbe, ej!

Kā sapratusi asiņaino solījumu, tīģeriene attālinājās un sekoja Lībi- kam, bet reizes divdesmit viņa tomēr pagrieza galvu uz sava kunga pusi, un tikai pēc tam, kad tas un bālā, drebošā Akte bija iegājuši pa pilsētas vārtiem, viņa ļāvās sevi ievest apzeltītā būrī uz kuģa klāja.