Sava viesmīlīgā drauga priekšistabā Lūcijs sastapa mājas vergu, kas viņu gaidīja, lai pavadītu uz viņa istabu. Jaunais romietis vēlreiz spieda Aktei roku un tad sekoja vergam, kas ar lampu rokā soļoja pa priekšu.
Bet skaistā korintiete devās pie tēva, lai kā parasti uzspiestu viņam uz pieres nakts skūpstu. Kad sirmgalvis viņu redzēja tik bālu un uzbudinātu, viņš nemierīgi jautāja, kas viņu izbaidījis. Tad viņa izstāstīja, kādas bailes viņai iedvesa Fēbe un kā zvērs tūlīt esot paklausījis Lūcijam. Kādu brīdi vecais domīgi sev noskatījās priekšā, tad pieaugošā nemierā piebilda:
— Kas tas ir par cilvēku, kas spēlējas ar tīģerieni, dod pavēles pro- konsulam un zaimo dievus?
Akte tuvināja savas aukstās lūpas tēva pierei, bet viņa neuzdrošinājās noskūpstīt viņa baltos matus. Viņa iegāja savā istabā, un, vēl pilnīgi vakara pārdzīvojumu varā, neatjauda, vai viss tas bijis tikai sapnis, vai tiešamība.
Bet uz savas miesas viņa nesa pierādījumu, ka viņa ir pie pilna saprāta. Pirkstos viņa juta savas jaunavas jostas vietā zelta ķēdes gabalu. Viņa to atraisīja, tuvojās lampai, un, kā atbildi savām domām, izlasīja vārdus: „Es piederu Lūcijam"!
III
Nakts bija veltīta upurēšanai. Par godu tēvijas svētkiem tempļi bija greznoti ar puķu vītnēm, un tiklīdz bija izpildīta šī svētā ceremonija, tauta, lai gan pašlaik bija tikai pulkstens viens no rīta, gāzās uz ģimnāziju. Tik ļoti visi vēlējās beidzot redzēt spēles, kuras atgādināja senās un skaistās grieķu kundzības dienas.