Amikls bija viens no tiesnešiem un viņam tātad bija tiesības sēdēt blakus prokonsulam. Viņš ieradās tieši tajā acumirklī, kad bija jāsākas spēlēm.

Pie vārtiem viņš sastapa Sporu, kurš meklēja savu kungu un kuru sargi nelaida iekšā, jo pēc viņa gleznās, baltās ādas, mazajām rokām un īpatnējās gaitas noturēja viņu par meiteni. Bet spēkā bija nācis likums, pēc kura katra sieviete, kas uzdrošinātos noskatīties cīkstēšanās sacen­sībās, kad atlēti bija kaili, tiktu nomesta no klints bezdibenī. Vecais gal­voja par Sporu, un pēc īsas aizturēšanas viņš varēja doties pie sava kunga.

Ģimnāzija atgādināja bišu stropu. Skatītāji, cieši saspiedušies, sēdēja uz pakāpieniem. Nebija nevienas brīvas vietas. Izejas bija pieblīvētas ar galvu jūru, bet augšā, uz riņķa mūra, vēl stāvēja liels skaits ziņkārīgo, atbalstījušies viens pret otru, razdami pieturu tikai pie apzeltītajām ve- lārija sijām, kuras bija desmit pēdas cita no citas.

Turklāt vēl tūkstoši kā bites sanēja visās kuģim līdzīgās būvēs ieejās, kura uzņēma ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet arī sūtņus, kas šurp plūda no visas pasaules, lai noskatītos svētkus.