Bet sievietes stāvēja tālumā un uz pilsētas mūriem, gaidīdamas, kamēr tiks izsaukts uzvarētāja vārds.
Kad Amikls apsēdās un šķīrējtiesa līdz ar to bija pilnā sastāvā, konsuls piecēlās un Nerona, Romas ķeizara un pasaules kunga vārdā paziņoja, ka spēles ir atklātas.
Ar skaļiem kliedzieniem un dzīviem aplausiem tika apsveikti šie vārdi, un visu skatieni vērsās uz vārtu pusi, kur jau gaidīja septiņi cīkstoņi. Tikai divi no viņiem bija no Korintas, no pārējiem viens bija no Tēbām, viens no Sirakūzām, divi romieši un viens sibarīts.
Abi korintieši bija dvīņi. Roku rokā viņi izgāja priekšā, ģērbušies vienādās tunikās, un pēc stāva, izturēšanās un izskata bija tik līdzīgi, ka visi viņus apsveica, rokas plaukšķinādami. Tēbietis bija jauns gans, kas bija ganījis savus ganāmpulkus Kiteronā. Reiz no kalniem bija nokāpis lācis un viņš, lai gan bez ieročiem, bija meties pretī nezvēram, cīnījies miesu pret miesu, līdz to nožņaudzis. Par piemiņu šai uzvarai viņš plecos nēsāja uzvarētā ādu, bet lāča galvu lietoja kā kapuci, un baltie zobi dīvaini atdalījās no brūnās sejas.
Arī sirakūzietis bija kādreiz pierādījis savu lielo miesas spēku. Kādudien viņa tautas brāļi pasniedza Jupiteram upuri, bet priesteris bija ārkārtīgi slikti trāpījis vērsim, un lops, greznots ar puķēm un svētām upura saitēm, izrāvās un trakodams metās drūzmā.