Jaunais sibarīts viņā mītošo spēku, par kuru nekā nebija zinājis, atklāja pavisam dīvainā veidā. Kad viņš kopā ar saviem draugiem kādudien pēc bagātīgas maltītes gulēja izstiepies purpura spilvenos, pēkšņi izdzirda kliegšanu: kādi divu ugunīgu zirgu vilkti rati drāzās trakā ātrumā pa ielu, draudēdami nākamajā stūrī sašķīst drumslās. Bet ratos sēdēja jaunā cilvēka mīļotā, un daudz nedomādams, viņš izlēca pa logu, sagrāba ratus aiz pakaļpuses un saturēja ar tādu spēku, ka zirgi uz vietas apstājās un saslējās, un viens no tiem pat pakrita. Ar savām rokām jaunais cilvēks apņēma noģībušo, bet pilnīgi veselo mīļoto.
No abiem romiešiem viens bija profesionāls cīkstonis, kas bija guvis lielas uzvaras, bet otrs — Lūcijs.
Tiesneši iemeta urnā septiņas zīmītes. Divas no tām bija apzīmētas ar A, divas ar B, divas ar C, bet pēdējā ar D. Liktenim pašam bija jāizšķir trīs pāri un septītais, kuram tad jācīnās ar uzvarētājiem. Prokonsuls pašrocīgi sajauca lozes, tad priekšā iznāca septiņi censoņi. Katrs no tiem izvilka vienu lozi ūn pasniedza to spēju priekšsēdētājam. Tas atvēra citu pēc citas un ieskatījās iekšā. Tā bija sagadīšanās, ka abi korintieši izvilka A, tēbietis un sirakūzietis — B, sibarīts un profesionālais cīkstonis — C un Lūcijs — D.