Tagad cīkstoņi izģērbās, vēl nezinādami, pret ko viņiem jāstājās, tikai Lūcijs, kam bija jābūt pēdējam, palika ietinies savā mēteli.
Prokonsula nosauca abus A un tūlīt priekšā izgāja dvīņi un nostājās viens otram pretī. Pārsteigti viņi pat iekliedzās, uz ko sapulcējušies atbildēja, izbrīnā murminādami. Brīdi viņi stāvēja, vilcinādamies un pārdomādami. Bet tad viņi apskāvās, un no skatītāja rindām atskanēja piekrišanas kliedzieni. Tā tika sumināta brāļu mīlestība, un abi jaunie cilvēki aigāja projām; smaidīdami viņi atstāja lauku saviem sāncenšiem. Roku rokā, kā Kastors un Polluks, viņi noskatījās spēlēs, kurās viņiem bija jāpiedalās.
Tādā kārtā otrais pāris kļuva pirmais. Tēbietis un sirakūzietis izgāja priekšā. Lāča pārspējējs un vērša savalditājs vispirms nomērījās skatieniem un tad metās viens otram virsū.
Nākamajā mirklī ķermeņi bija tā savijušies, ka viņi valstījās zemē kā zarains, bezveidīgs klucis, kuru daba bija apveltījusi ar dīvainu spēku, bet zibens atrāvis no saknēm.